"ASV—Baltijas harta: atskats nākotnei" Māris Riekstiņš, Ronalds D. Asmuss* "Diena", Trešdiena, 16. janvāris (2008) Tika apgalvots, ka To nevarot paveikt. Tika teikts, ka Baltijas valstis nespēšot To panākt. Tika norādīts, ka To varot saukt par "neiespējamo misiju". Kas tad bija "Tas"? Tā bija Baltijas valstu dalība NATO un Eiropas Savienībā. Raugoties ar šodienas acīm, ir grūti pilnībā atsaukt atmiņā vai rekonstruēt to atmosfēru, kas 90.gadu sākumā valdīja Rietumvalstu galvaspilsētās, kad pirmo reizi darba kārtībā parādījās jautājums par Baltijas valstu iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Sākotnēji Latvijas, Lietuvas un Igaunijas centieni kļūt par pilnvērtīgu Rietumu sastāvdaļu tika noraidīti kā nereāli, traki vai pat bīstami. Tā tas tika uztverts lielākajā daļā Rietumvalstu galvaspilsētu. Maskavā reakcija bija vēl kritiskāka. Tomēr "Tas" notika. Baltijas valstis to paveica, un jāsaka - paldies Dievam, ka tā. Vēstures gaitā radās iespēja, un Baltijas valstis kopā ar partneriem Rietumos to izmantoja, lai veiktu labvēlīgas izmaiņas Eiropas kartē. Atliek vien mēģināt iztēloties, kāds šodien būtu Baltijas jūras reģions, ja NATO un ES nebūtu uzņēmušas Latviju, Lietuvu un Igauniju. Viens gan ir skaidrs - šodien Baltijas reģionā būtu mazāk stabilitātes, drošības un labklājības. Līdz šim viss vēl nav pastāstīts par to, kā un kāpēc šis "Baltijas brīnums" notika. Droši vien kādreiz kāds vēsturnieks, izmantojot arhīvus, spēs pilnībā atklāt visas šī stāsta epizodes un nianses. Tomēr viens no stūrakmeņiem šajā procesā bija ASV-Baltijas hartas parakstīšana tieši pirms desmit gadiem - 1998.gada 16.janvārī. Kāpēc harta bija tik nozīmīga? Galvenais ir tas, ka bez ASV- Baltijas hartas, visticamāk, nebūtu arī Baltijas valstu iestāšanās NATO. Savukārt bez Baltijas valstu dalības NATO jautājuma atrisināšanas jāšaubās, vai Latviju, Lietuvu un Igauniju uzņemtu arī Eiropas Savienībā. Ir vēl vairāki konkrētāki iemesli hartas būtiskajai lomai. Harta pauda tieši Amerikas Savienoto Valstu politisku apņemšanos darboties kopā ar Baltijas valstīm, lai palīdzētu tām panākt iestāšanos NATO. Tobrīd bija būtiski skaidri parādīt, ka šis dokuments nedz aizstās dalību NATO, nedz arī kļūs par kaut kādu aizmugurisku drošības garantiju. Vašingtonas signāls bija šāds: "Jums, baltiešiem, būs pašiem jānoskrien šis maratons, bet mēs jūs atbalstīsim un apmācīsim. Mēs būsim jūsu draugi un uzmundrinātāji. Bet galvenais - mēs nodrošināsim, lai sacīkstes noteikumi ir taisnīgi un lai neviens Austrumos vai Rietumos neliktu jums priekšā kāju vai traucētu šķērsot finiša līniju." Tas nozīmēja, ka nevienam nebūs veto tiesību un ka tikai pašām Baltijas tautām ir tiesības noteikt savu nākotni. Otrkārt, Baltijas valstis uzņēmās atbildību būt uzticīgas Rietumu vērtībām, turpmākajām politiskajām un ekonomiskajām reformām, minoritāšu tiesībām, kā arī ciešāku reģionālo un kaimiņattiecību veidošanai. Līdz ar to Baltijas valstis tika atbrīvotas no iespējamas jauna veida aizmuguriskas Jaltas vienošanās murga un varēja koncentrēties uz NATO un Eiropas Savienības kritēriju izpildi. Tie, kuri bija cieši iesaistīti šajā procesā, nevarēja nepamanīt, kā pēc hartas parakstīšanas mainījās vispārējā politiskā atmosfēra. ASV-Baltijas harta palīdzēja motivēt un atraisīt radošo enerģiju reģionā un koncentrēt uzmanību uz drīzāku pievienošanos eiroatlantiskajām struktūrām. Hartā definētās saistības veicināja arvien pieaugošāku praktisko sadarbību gan politiskajā, gan ekonomiskajā, gan arī aizsardzības jomā. Jautājumu par motivāciju un uzticēšanos nomainīja kopīgs redzējums un virkne konkrētu mērķu, kuru labā strādāt. Šim nolūkam harta radīja ietvaru praktiskās palīdzības saņemšanai. Harta radīja iespēju četru valstu dažādu jomu profesionāļiem un ekspertiem mācīties strādāt kopā. Tas fakts, ka amerikāņu iesaiste reģionā pieauga, lika arī daudzām Eiropas valstīm pastiprināt savu klātbūtni un praktisko palīdzību. Treškārt un visbūtiskāk, harta aizsāka procesu, kurā Baltijas valstis jau kļuva par de facto sabiedrotajām. Pašās Baltijas valstīs viens no hartas parakstīšanas rezultātiem bija tāds, ka mazinājās objektīvā un vēsturiski pamatotā neuzticība globālajām drošības organizācijām. Tādām kā, piemēram, ANO un EDSO, kas savulaik bija maz darījušas, lai reaģētu uz Baltijas valstu patiesajiem drošības apdraudējumiem. Tikai dažu gadu laikā Baltijas valstis sāka redzēt, ka ne tikai NATO un Eiropas Savienība, bet arī šīs institūcijas var būt pozitīva daļa no nākotnes. Bet panākumu atslēga bija ASV. Neuzticība, kas kādreiz arī bija pastāvējusi ASV un Baltijas attiecībās, sāka gaist, un to nomainīja arvien pieaugošāka savstarpēja uzticēšanās. Mēs paši to pieredzējām hartas sarunu beigu raundā, kas norisinājās krāšņajās ASV Valsts departamenta 7.stāva telpās. Mēs meklējām formulējumu, kas vislabāk raksturotu ASV ieinteresētību un uzticību Baltijas valstu drošībai. ASV puse joprojām ar aizdomām raudzījās uz iespēju, ka šis dokuments varētu tikt interpretēts vai izmantots no Baltijas valstu puses kā apliecinājums de facto drošības garantijām. Tajā pašā laikā baltieši bija nobažījušies, ka ASV varētu "atšķaidīt" tekstu tiktāl, ka signāls par interesi un uzticēšanos kļūtu nepietiekams. Izrāviens šajā jautājumā notika pēc tam, kad mēs izgājām priekštelpā un tēzaurā apskatījām alternatīvus īpašības vārdus, kuri vislabāk raksturotu ASV intereses. Mēs nonācām pie tā, ka Amerikas Savienotajām Valstīm ir "patiesas, dziļas un ilglaicīgas intereses" Baltijas valstīs. Šī frāze diezin vai varētu pretendēt uz literatūras balvu, bet tā nostrādāja. Mēs raudzījāmies viens otrā un sapratām, cik gan daudz pa šo laiku ir panākts savstarpējās uzticēšanās un pārliecības nostiprināšanā. Viss pārējais ir vēsture. ASV-Baltijas hartas parakstīšana 1998.gada 16.janvārī Baltajā namā kļuva par vienu no tiem īpašajiem un emocionālajiem brīžiem, kad rodas sajūta, ka ir novērsta kāda vēsturiska netaisnība un ka ASV pielieto savu unikālo varu, lai iestātos par brīvības ideāliem. Kāda ir hartas nozīme šodien, kad vairākums tās mērķu ir īstenoti? Mēs novērtējam tās ietekmi ik dienas, kad domājam par augsto miera un stabilitātes līmeni, kāds šobrīd ir reģionā. Mēs to redzam tajā milzīgajā daudzveidībā ar kādu Amerikas Savienotās Valstis un Baltijas valstis turpina sadarboties gan reģionā, gan Balkānos, gan citur pasaulē. Baltijas harta bija paraugs Adrijas hartai, kuru parakstīja Albānija, Horvātija un Maķedonija un kuras viens no nolūkiem ir tuvināt šīs valstis dalībai NATO. Laikā, kad tik ļoti ir izmainījies to izaicinājumu raksturs, ar kuriem saskaras Rietumu pasaule, un mēs kopīgi meklējam jaunus veidus, kā risināt XXI gadsimta problēmas, hartas gars un tajā nostiprinātās vērtības ir vairāk nekā būtiskas. Amerikas Savienotās Valstis un Latvija šodien saskaras ar izaicinājumu, kā tālāk paplašināt demokrātijas un stabilitātes zonu Eiropā. Strādājot, lai ciešāk pietuvinātu Rietumu struktūrām valstis Balkānos un Dienvidkaukāzā, kā arī Ukrainu un Moldovu, ir jāsecina, ka Eiropas austrumos un dienvidos vēl ir daudz darāmā. ASV-Baltijas harta ir liecība tam, ka, pastāvot gribai un politiskajam redzējumam, var tikt atrisinātas visgrūtākās problēmas un sasniegts tas, kas uzskatīts par gandrīz neiespējamu. Laikā, kad Eiropas Savienības valstis sākušas Reformu līguma ratifikācijas procesu un tuvojas prezidenta vēlēšanas ASV, ir jauns iespēju brīdis, lai rastu šodienai atbilstošu stratēģisku vienotību un sadarbību abās Atlantijas okeāna pusēs. Harta šajā ziņā kalpo kā labs atgādinājums un piemērs, ka mums cieši jāstrādā kopā, lai mērķis īstenotos visiem tiem, kuri šādu ceļu izvēlas. Tieši tā, kā tas bija pirms desmit gadiem. * Māris Riekstiņš, Latvijas Republikas ārlietu ministrs Ronalds D.Asmuss, Amerikas Savienoto Valstu Vācijas Māršala fonda Transatlantiskā centra izpilddirektors copyright: Latvian newspaper "Diena"